Rudens aukstums, slapjdraņķis, vējš, temperatūras izmaiņas... Degunam tas ir par daudz. Tādēļ arī klāt iesnas, kas patiesībā ir simptoms problēmām, kuras jāmeklē dziļāk - deguna blakusdobumos.

Par to, kas uzglūn deguna dobumiem un ko sliktu mēs tiem nodarām paši, stāsta ausu, kakla un deguna ārsts (LOR) Aivars Plēpis.

Kādēļ tagad?

Organisma adaptācijas spējas līdz ar klimatisko apstākļu maiņu dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas. «Tie, kas vasaru pavadījuši aktīvi un tādējādi ir norūdījušies, līdz pat ziemas vidum temperatūras izmaiņu iespaidā veselības problēmas nepiedzīvo. Taču tiem, kas vasarā slimojuši, organisms ir novājināts un uz pazemināto gaisa temperatūru un paaugstināto mitrumu gaisā reaģē jau pirmajās rudens dienās,». Deguna funkcijas ir apgādāt organismu ar skābekli un izvadīt ogļskābo gāzi, kā arī sasildīt gaisu, attīrot to no ārējās vides piesārņojuma. Deguna gļotādai ir arī baktērijas iznīcinoša funkcija. Taču ārējās vides nelabvēlīgo faktoru ietekmē šīs funkcijas var tikt traucētas, it īpaši rudenī, kad ir pastiprināti izdalījumi no deguna, ko arī saucam par iesnām.

Iesnu septiņu dienu misija

Iesnas var rasties pazeminātas temperatūras iedarbības rezultātā vai deguna gļotādas iekaisuma gadījumā, ko izraisa vīrusi un baktērijas, nokļūstot uz deguna gļotādas.

Iesnu simptomi ir nieze degunā, gļotādas apsārtums, tūska, ūdeņaini izdalījumi, kuri 3- 5 dienu laikā kļūst biezāki.

Iesnu gadījumā ķermeņa temperatūra var paaugstināties līdz pat 38 grādiem, izraisot sliktu pašsajūtu, galvassāpes, nogurumu, kā rezultātā ievērojami pazeminās cilvēka darba spējas.

«Neārstējot iesnas parasti ilgst septiņas dienas, ārstējot - nedēļu,» apstiprina tautā pazīstamo teicienu. «Taču tas nenozīmē, ka iesnām nav jāpievērš uzmanība - ja iesnas tomēr ieilgst vairāk par 7-10 dienām, tas liecina, ka radušās bīstamas komplikācijas.»

Kas tie tādi - adenoīdi.

Visi bērni piedzimst ar aizdegunes mandelēm - adenoīdiem. 3-5 gadu vecumā tiem ir jāuzsūcas, veicinot bērna imunitātes attīstību. Bet, ja bērns šajā laikā bieži slimo ar iesnām un viņam ir novājināts organisms, adenoīdi nevis uzsūcas, bet gan aug lielāki, apgrūtinot elpošanu. Un tad tie ir jāizoperē.

Iesnu gadījumā palielināti adenoīdi apgrūtina atteci no vidusauss dobuma. «Tā kā bērna dzirdes kanāls ir īsāks un platāks nekā pieaugušajam, atrodoties horizontālā stāvoklī, atdalījumi no deguna satek bungdobumā. Naktīs bērns raud, ir nemierīgs, un tikai tad, kad māte viņu paņem uz rokām un panēsā, šķidrums satek atpakaļ aizdegunē, un auss sāpes pāriet,».

Palielināti adenoīdi traucē arī brīvi elpot caur degunu. Ja elpošana ir traucēta, deguna iekšējā telpa nevēdinās un gaisa plūsma nedarbojas kā sūknis, kas no dobumiem sūknē ārā nevajadzīgo šķidrumu. Rodas stāze - deguna blakusdobumos attīstās iekaisums.

Šādos gadījumos svarīgi cīnīties ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru (augstāku par 38,5 grādiem), jo ilgstošas paaugstinātas temperatūras gadījumā bērnam var rasties krampji, izraisot bīstamas sekas - elpošanas un sirdsdarbības traucējumus.

Jau Hipokrats viduslaikos aprakstīja slimu bērnu klīnisko ainu: pietūkusi seja, mute vienmēr vaļā... Tie ir palielinātu adenoīdu simptomi. Laikus neārstējot, bērnam nepareizi attīstās sejas vaibsti un forma, jo, lai formētos sejas izteiksme, jāstrādā muskulim, kas kustina mūsu žokli, aizverot muti. Taču, nespējot pilnvērtīgi elpot caur degunu, mute visu laiku paliek vaļā, žokļa savelkošie muskuļi atrofējas, un sejas reljefs neveidojas. Tā paliek vien apaļa kā ābols, kam pa vidu šķirba - mute.

Bērni, kas šņaukājas.

Tagad iesnas ārstē visi - homeopāti, aler-gologi, vecmātes, dziednieki un nedziednieki. Ir nācis modē uzstādīt diagnozi «alerģiskās iesnas». Sevišķi šo diagnozi iecienījuši homeopāti, jo, nozīmējot homeopātiskās zālītes, iesnas var ārstēt mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Tas tādēļ, ka zem diagnozes «alerģiskās iesnas» bieži vien slēpjas iekaisuma process deguna blakusdobumos un aizdegunē, aicinu pievērst īpašu uzmanību bērniem, kas nemitīgi šņaukājas.

Kad bērnam rodas komplikācijas — stipras galvassāpes, acu asarošana, krākšana, ilgstošs klepus, viņu nosūta pie plaušu vai tuberkulozes speciālista, ievieto slimnīcā un tur ilgstoši ārstē hronisku bronhītu ar astmātisku komponentu. Bet, kad slimnieku beidzot aizved pie ausu, kakla un deguna ārsta, izrādās, ka bērnam ir ilgstošs, strutains deguna blakusdobumu iekaisums, palielinātas aizdegunes mandeles vai to iekaisums - adenoidīts. Pie manis atved bērnus, kuri mēnešiem klepo. Pediatrs nav spējis palīdzēt - plaušās bērnam nav nekādu slimības pazīmju un nav līdzējuši arī izrakstītie pretklepus līdzekļi. Tie arī nepalīdzēs! Jo šie deguna gļotainie un strutainie atdalījumi, sevišķi naktī guļot, satek balsenē, trahejā, bronhos un uztur iekaisumu visā plaušu sistēmā. Šeit nepieciešama LOR speciālista palīdzība.»

Var laupīt pat dzirdi.

Par iesnu komplikācijām liecina ausu aizkrišana, dzirdes pasliktināšanās, sāpes ausīs. Kā apstiprina pieredze, komplikācijas rodas tad, ja netiek ievērots ārstēšanas režīms, kā arī stipri šņaucot degunu, jo tad baktēriju pilnais iesnu šķidrums caur dzirdes kanālu nokļūst vidusauss dobumā — rezultātā mazinās bungādiņas vibrācijas un kustības iespējas, iekaist dzirdes kanāla gļotāda, pasliktinās dzirde (dažkārt pat neatgriezeniski). Bungdobumā uzkrājies šķidrums sākumā rada spiediena sajūtu, pēc tam - stipras sāpes, kuru mazināšanai jālieto pretsāpju līdzekļu injekcijas, jo tabletes vairs nepalīdz. Un, lai šķidrumu izvadītu no bungdobumā, jāveic bungādiņas griezums jeb paracentēze. Ja savlaicīgi neārstē akūtu vidusauss iekaisumu, bungādiņa plīst un no auss iztek asiņainas strutas.

Hroniskiem smēķētājiem iesnu komplikācijas sastopamas biežāk — parādās izteiktāka tūska, apgrūtinātas elpošanas lēkmes, spēcīgas klepus lēkmes ar krēpu atdalījumiem, jo smēķējot plaušas un bronhi jau tā tiek nemitīgi kairināti. Arī iekaisuma ārstēšanas process smēķētājiem ir ilgāks un grūtāks.

Iesnas ka sliktais vēstnesis.

Iesnu komplikācijas var būt dažādu dobumu iekaisumi: deguna blakusdobumu iekaisums - haimorīts, pieres dobuma iekaisums - frontīts, pamatdobuma iekaisums - sfeneoidīts, etmoidālā labirinta šūnu jeb dobuma iekaisums - etmoidīts. Šie dobumi, kas parasti ir pildīti ar gaisu, iekaisuma gadījumā piepildās ar šķidrumu, un, tā kā deguns ir ciet, nav gaisa straumes, kas caur degunu šo šķidrumu izsūknētu ārā. Dobumos sakrājas šķidrums, iekļūst baktērijas, un rodas strutas. Tās var izplatīties uz acu dobumiem, izraisot strutainu asarošanu, sāpes acīs un redzes pasliktināšanos.

Strutas var izplatīties arī uz smadzenēm, īpaši no pieres dobuma, radot galvaskausa dobuma komplikācijas - encefalītu, meningītu, smadzeņu abscesus. Bet strutām satekot plaušās, attīstās akūtie traheīti, bronhīti, un, ja tas ilgst mēnešiem, attīstās astma.

Bērniem pie šādiem strutainiem, akūtiem procesiem var attīstīties akūts īstais krups (difterijas gadījumā, kad izveidojas plēve, kas noslēdz balseni un izraisa smakšanu) vai arī neīstais krups (gļotādas tūska zem balss saitēm saaukstēšanās gadījumos, kas aizver traheju un rada smakšanu). Starp pieaugušajiem no šīm visizplatītākās slimības ir deguna blakusdobumu un vidusauss iekaisums, kā arī galvaskausa dobumu komplikācijas, kuru neārstēšana var beigties traģiski.

Iesnas un zilā lapa.

Akūtas iesnas ārstē ģimenes ārsts, nozīmējot mājas režīmu un izrakstot darba nespējas lapu, lai slimnieks neinficētu apkārtējos. Savulaik iesnu gadījumā slimības lapu nedeva, bet tagad attieksme ir mainījusies! Sabiedrības veselība ir kļuvusi tik dārga, ka nu jau darba devējs iesaka ņemt slimības lapu arī iesnu gadījumā, lai pasargātu pārējos darbiniekus no inficēšanās. Visbiežāk gan cilvēki paši nevēlas šo iespēju izmantot, jo tas nav finansiāli izdevīgi.

Iesnu ārstēšanā izmanto pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, zāles, kas samazina deguna gļotādas tūsku. Katrs atkārtots vidusauss iekaisums veicina dzirdes pasliktināšanos, tādēļ jāizmanto visi iespējamie profilaktiskie līdzekļi, lai dzirdi saglabātu! Vispirms tā ir savlaicīga iesnu ārstēšana, adenoīdu operācija, pilnvērtīga deguna blakusdobumu iekaisuma ārstēšana.

Lai izvairītos no šādām infekcijām, dažkārt kaklā tiek iekārta ķiploka daiviņa. Ķiploki - fitoncīdi ir ļoti labs profilakses līdzeklis, taču nedrīkst ķiploku bāzt degunā, jo tas var izsaukt deguna gļotādas apdegumu un dažkārt arī mehāniskus bojājumus. Vislabākie profilakses līdzekļi ir citrons bez cukura, medus un tējas, pilnvērtīga, vitamīniem bagāta pārtika un jo īpaši C vitamīns!