Deguna asinjošana

Jebkāda asiņošana rada baiļu sajutu, uzbudinājumu un ir par iemeslu līdzcilvēku uztraukumiem. Diemžēl padomi un sniegtā palīdzība ne vienmēr ir lietderīgi, dažreiz pat kaitīgi, tādēļ deguna asiņošanas apturēšanas paņēmiens būtu jāzina ne tikai pieaugušajiem, bet arī skolas vecuma bemiem.

Deguna asiņošana (épistaxis) ir diezgan bieža parādība cilvēka dzīvē. Visbiežāk tā saistās ar dažādām traumām, kas tieši vai netieši skārušas degunu: sitiens ar cietu priekšmetu pa degunu, kritiens uz zemes vai asfalta, galvas pamatnes kaulu lūzumi. Traumas rezultātā tiek bojāta deguna gļotāda un asinsvadi — sākas asiņošana. Nereti deguna asiņošana bērniem rodas, ja bērns ar pirkstiem cenšas no deguna izņemt krozas. Atkaribā no nagu garuma un darbības aktivitātes degunā var rasties gļotādas bojājumi līdz skrimslim, izveidojas čūlas ar tendenci uz atkārtotu (recidivējošu) asiņošanu. Pieaugušajiem atkārtotas deguna asiņošanas rodas no nevienmērīga spiediena ar pirkstiem, ja v ir deguna starpsienas deformācija. Šņaucot degunu, cilvēks neapzināti palielina spiedienu uz starpsienas izliekuma virsotni (b), cenzdamies noslēgt brīvo telpu (a) pretējā deguna pusē (1. zīm.). Atkārtota paaugstinātā spiediena rezultātā uz starpsienas virsotnes rodas gļotādas čūla, no kuras pēc deguna attīrīšanas vai berzēšanas sākas asiņošana. Sevišķi stipra un ilgstoša asiņošana rodas tad, ja tiek ievainoti asinsvadi deguna starpsienas gļotādas priekšējā trešdaļa (ločus Kiesselba’chii). (Skat. 2. zīm.)

Atkārtotu deguna asiņošanu var radīt labdabīgi vai ļaundabīgi deguna audzēji. Ja asiņošana kombinējas ar ilgstošu apgrūtinātu elpošanu caur degunu, nekavējoties jāgriežas pie LOR ārsta, tikai viņam iespējams apskatīt degunu un aizdeģuni, lai noteiktu nepatikamo simptomu iemeslu. Laikus izdarīta operācija var uzlabot elpošanu caur degunu, likvidēt deguna asiņošanu un atbrīvot no audzēja degunā.

Par iemeslu deguna asiņošanai var būt vispārējie cēloņi — asinsvadu un asins slimības. Nereti hipertoniskās slimības vai cukura diabēta pirmā pazīme ir deguna asiņošana. Tādēļ gados vecākiem slimniekiem ar deguna asiņošanu jāizmēra asinsspiediens un jānosaka glikozes līmenis asinīs. Smagas asiņošanas zēniem un vīriešiem var būt kādas iedzimtas slimības gadījumos, piemēram, hemofilija, — kad novērojami traucējumi asins sarecēšanas faktoru regulācijas sistēmā. Bet meitenēm bieži novēro tā sauktās vikārās deguna asiņošanas pirms regulāru menstruāciju iestāšanās.

Jāatceras, ka deguna asiņošanas var būt asinsrades sistēmas orgānu slimību (leikozes, retikulozes u. c.), kā arī avi- taminozes (sevišķi C vitamīna) gadījumā.  Asiņošanas vietu nosaka ar LOR orgānu izmeklēšanas metodēm. Jāatceras, ka visbiežāk asiņo tikai viena deguna puse, bet dažreiz asinis caur aizdeģuni ietek ari veselajā pusē, kas var būt par iemeslu nevajadzīgajai veselās deguna puses priekšējai tamponādei. Bemiem arēji redzamā asiņošana nedod pilnīgu priekšstatu par īsto asins zudumu, jo daļa asiņu ietek aizdegunē un tiek norīta. Tādēļ jāņem vērā ne tikai slimnieka sūdzības un objektīvie deguna apskates dati, bet arī jāizmēra asinsspiediens, jāsaskaita pulss un jānovērtē vispārējais veselības stāvoklis. Jāizdara klīniskā asins analīze, obligāti nosakot hemoglobīna un protrombīna daudzumu, kā ari hematokrits. Deguna asiņošanas apturēšanas māka jāapgust katram cilvēkam. Pirmais solis šajā procedūrā ir ļoti vienkāršs — ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu piespiež deguna spārnus pie deguna starpsienas un notur neatlaižot 15 minūtes, tas ir laiks, kurā izveidojas trombs asiņojošā asinsvadā. Šis paņēmiens ir ļoti efektīvs kā bērniem, tā pieaugušajiem, ja asiņošana notiek no asinsvadiem ločus Kiesselbachii. Ja asiņošana neapstājas, tad abās deguna puses jāievieto plakani vates tamponiņi, kas saslapināti ar 3% ūdeņraža pārskābi, kā arī ar 0,1% adrenalīna vai mezotona šķīdumu, papildus atkal saspiežot deguna spārnus. Atgādinām tipisko kļūdu, ko pieļauj slimnieks, domādams, ka degunā jāiebāž vairāk vates, lai ātrāk apturētu asiņošanu, bet panāk pretējo—vati ievieto deguna priekštelpā, paplašinot deguna ejas, bet dziļumā vate neiekļūst, asiņošana turpinās. Tikai plakanu vates piciņu var ievietot dzijak deguna ejā un nosegt asiņojošo vietu. Vienlaikus jānomierina slimnieks, jānovieto pussēdu stāvoklī, jāuzliek uz deguna un pakauša auksts ledus pūslis vai drāna, kas samērcēta aukstā ūdenī, jādod dzert C vitamīns, kalcija glukonāts u. c.

Gadījumā, kad notiek asiņošana no lokāla asinsvada, to var piededzināt ar pērļveidīgo sudraba nitrāta uzkausējumu uz zondes galiņa, iepriekš izdarot gļotādas anestēziju ar 3% dikaīna šķīdumu. Ja asiņošana turpinās vai atrodas deguna dziļumā, jāizdara deguna asiņojošās puses priekšējā tamponāde. Vispirms gļotādu anestezē ar 3% dikaīna šķīdumu. Mēs iesakām lietot deguna priekšējo cilpveida tamponādi, to izdarot tādā veidā (3. zīm.): marles sloksni ievada degunā līdz hoānai, bet starp cilpas malām ievieto marles sloksnes 15—20 cm garumā, pēdējās slīd gar cilpveidīgi ievietotās marles sloksnes malām un netraumatizē deguna gļotādu. Tamponu izņem no deguna pēc 48—72 stundām, iepriekš piesūcinot ar ūdeņraža parskabes 3% šķīdumu.

Stipru deguna asiņošanu gadījumos lieto aizdegunes tamponādi — bet tā jau ir ārsta darbības sfēra. Deguna asiņošanai var būt gadījuma raksturs traumas rezultātā, tā var būt kā trauksmes signāls nopietnai slimībai. Esiet uzmanīgi, ja paradās atkārtotas deguna asiņošanas bērniem un pieaugušajiem, sevišķi tad, ja tas parādās bez redzama iemesla, turpinās ilgstoši un ir grūti apturamas. Jūsu pirmais solis — griezties pie pieredzējušiem LOR ārstiem. Nepieciešamības gadījumā vispusēja izmeklēšana (ari laboratoriskā) palīdzēs noteikt īsto asiņošanas iemeslu un laikus veikt pilnvērtīgu ārstēšanu.

Sertificēts otorinolaringologs Aivars PLĒPIS