Akupunktūras iedarbības mehānismi

Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams atgriezties pie slimības klīniskajām izpausmēm un tā, ko mēs zinām par akupunktūras iedarbību.

Klīniski mēs precīzi novērtējam šīs metodes iedarbību pēc analgēzijas efekta. Adatu duršana vājina sāpes un līdz ar to pazūd tās pavadošie fenomeni (šķērssvītroto muskuļaudu kontraktūra un gludo muskuļaudu spazmas).

Turklāt akupunktūras efektam piemīt arī citi fenomeni. Tie visi ir atkarīgi (vairāk vai mazāk tieši) no nervu sistēmas.

Vietējā blokāde, kas izraisa neaktīvā punkta kontrolē esošā nerva analgēziju, izsauc pēdējās blokādi. Lokālo un distāli esošos punktus (kas atrodas tuvu sāpju reakcijas atrašanās vietai) tonizējošo vielu ievadīšana liecina par dažādiem inervācijas ceļiem.

Lokālo punktu aktivitāti akupunktūrā labi izskaidro „sāpes kontrolējošo durvju” teorija. Smalkākie CNS audi (A, gamma un C audi) vada impulsus, kas pēc papildu lādiņa saņemšanas no smadzenēm sasniedz  to. Savukārt smadzenes integrē šos impulsus sāpju sajūtas formā. Resnāku nervaudu, kas atrodas tajā pašā smadzeņu apgabalā, stimulēšana izsauc impulsu veidošanos, kas ātri nomāc šo informāciju (līdz „papildu lādiņa” izpausmei no smadzenēm), kas liecina par „presinaptisko nomākšanu”. Sāpju supresija (nomākšana) notiek, pateicoties „durvju aizvēršanai”, caur kurām parasti plūst sāpju impulss. „Durvju” lokalizācijas vietu sākotnēji noteica Melzaks un Valls želantīnam līdzīgas Rolanda vielas līmenī. Šobrīd tiek uzskatīts, ka neironi konverģē muguras smadzeņu ceturto slāni un iekļaujas „segmentārās sāpju
kontroles” funkcijā galvas smadzeņu līmenī. Šādu sāpju noņemšanas metodi tika izmēģināta uz cilvēku. Tā ir pamatota ar elektrodu implantāciju (ievietošanu), kas saistīti ar elektrisku stimulatoru (pacients pats veic manipulācijas ar šo ierīci, noņemot specifiskās sāpes attiecīgajā apgabalā). Implantācija tika veikta gan uz perifēriskā nerva lielā stumbra, gan arī galvas smadzeņu līmenī.

Punktu darbība no attāluma, veicot akupunktūras seansus, tiek skaidrota ar talāma līmenī izstrādāto endorfīnu un enkefalīnu izdalīšanos. Šo efektu pārbaudīja Pomerancs. Pēc tam, kad tika veikta potenciāla izmaiņu korelācija talāma līmenī, punktējot „trīs lī” punktus (Zu San li), autors injicēja naloksānu (morfīna inhibitoru), kā rezultātā tika fiksēta potenciāla izmaiņu pazušana. Līdz ar to veiktajam akupunktūras seansam bija „morfīnveidīga” iedarbība augstākajā CNS nodalījumā, ko pavadīja izteiktas sāpju jūtīguma sliekšņa izmaiņas. Šāda sāpju nomākšana caur talāmu (iespējams raphe magnus līmenī) var tikt translēta uz konverģentajiem smadzeņu neironiem pa lejupejošajiem serotonīnerģiskajiem ceļiem.

Atšķirībā no „B” sarakstā iekļautajiem medikamentiem (analgētiķiem, kas izsauc pacientiem pieradumu pie tiem atkarībā no to pielietojuma) akupunktūras „morfīnveidīgā” iedarbība sarežģījumus neizsauc. Šis vispārīgais priekšstats (par analgēziju) ļauj tikai daļēji izskaidrot minētās metodes iedarbību.

Kas attiecas uz centrālās un perifērās izcelsmes paralīzi, akupunktūra paātrina atveseļošanās procesu (iedarbojoties uz nervu šūnām, kuras joprojām ir aktīvas).

Akupunktūras efekts, pēc kura parādās vēl neatšifrēti fenomeni (gremošanas trakta motorika, dzemdes kakla un bronhu sieniņas tonuss, vazodilatācijas fenomeni), kas ir atkarīgi no autonomās nervu sistēmas, spēj reproducēt zāļu preparātu iedarbību (mimētiskais vai lītiskais efekts uz orto- un parasimptomātisko sistēmu). Kas attiecas uz pēdējiem, tad mēs nevaram ignorēt to otrējo iedarbību, kurai pamatā ir ģeneralizēts raksturs. Tiek uzskatīts, ka akupunktūra var izmainīt endokrīnās sistēmas sekrēcijas funkciju ar CNS kontroles starpniecību.

Pārējās akupunktūras terapeitiskās īpašības tiek pamatotas ar citādu iedarbību uz nervu sistēmu, kas izsauc lokālus fenomenus (redzes aparāta traucējumi, stomatīti, rinīti un konjunktivīti), kā arī uz dzimumcikla un grūtniecības iniciāciju sievietēm.

Akupunktūras iedarbību uz fenomeniem, ko kontrolē CNS (miegs, vispārējais stāvoklis utt.), var aizvietot ar zāļu preparātiem, taču, ņemot vērā to otrējo iedarbību, minētajai metodei ir priekšrocības.

Šobrīd mūsu zināšanas un eksperimentālie pētījumi pagaidām ar lielām grūtībām izskaidro un reproducē fenomenus, kas pastiprina organisma rezistenci pret zināmu veidu agresīvajiem aģentiem.

Ta kā nevajadzētu novērtēt pārāk zemu šādu akupunktūras nozīmi, ievērojot, ka tai nav otrējās iedarbības uz organismu un piemīt ļoti ātrs analgēzijas efekts, ko pavada brīnišķīga pašsajūta.

Punktu meklēšana.

Praktizējošajiem ārstiem, kuri vēlas „mesties” šajā jomā, ir jāņem vērā, ka šī jautājuma galvenā problēma ir „noķert” īsto punktu. Humanitārajā medicīnā ārsts, kurš nodarbojas ar akupunktūru, parasti velta pietiekamu uzmanību detalizētai sava pacienta izmeklēšanai. Viņš ievada adatas slimnieka ķermenī, vadoties pēc shēmas. Turklāt atlantā norādītajiem punktiem jau ir tūkstoš gadu, un tos atrast dažreiz ir sarežģīti (tradicionālajā akupunktūrā, ko apgūst humanitārajā medicīnā, pirms tās pielietošanas ir ļoti nepieciešams veltīt daudz laika). Turklāt sniegtā informācija nesniedz atbildes uz jautājumiem:

kurā/-os punktā/-os ir jādur? un kāpēc tieši šajā, bet ne citā?

Šajā gadījumā atbilde ir vienkārša: vispirms ir jākļūst par klīnicistu izmeklētāju. Tas nozīmē – apgūt izmeklējumu metodes (konkrēti, palpāciju), redzēt saslimšanas apgabalu (vai redzēt blakus esošo reģionu, ja runa ir par iekšējo saslimšanu), fiksēt nenozīmīgos bojājumus epidermā un nofiksēt lokālās temperatūras izmaiņas. Visas šīs grūtības rodas sākumposmā. Ārsta iesācēja „modrā acs” ir palpatorā izmeklējuma metode. Šāda pacienta izmeklēšanas metode ļauj ārstam atrast lielāko daļu punktu no tiem, kurus viņš meklē.

Pateicoties palpācijai, mēs varam novērtēt jūtīguma pakāpi (stipri piespiežot) un konstatēt zemādas „samezglojumus”.