Akupunktūra – Alternatīva netradicionālās ārstniecības metode

Tradicionālās terapijas metodes humanitārajā medicīnā ne vienmēr risina zināmu slimību ārstēšanas problēmu cilvēkam. Tāpēc kā alternatīvu ārsti pielieto netradicionālās ārstniecības metodes, no kurām viena no vispopulārākajām ir akupunktūra (adatu refleksoterapija, adatu ieduršana, čžeņczju). Adatu refleksoterapijā, kas pieder pie netradicionālās medicīnas, mūsdienās tiek izmantoti ne tikai jauni līdzekļi (elektroakupunktūra, bioenergoterapija u.c.), bet arī sperti pirmie soļi šādas ārstēšanas metodes zinātniskai pamatošanai.

Akupunktūra (lat. acus - adata; рunctura - dūriens) ir fiziskas iedarbības metode uz slimo organismu, ko veic, pielietojot speciālas dažādu izmēru (garums, diametrs) adatas. Pastiprinot vai pavājinot noteiktu dzīvā organisma audos esošo apgabalu (punktu) bioloģisko aktivitāti ar adatu dūrienu palīdzību, ārstējošais ārsts veic tiešu vai pastarpinātu iedarbību uz patoloģisko slimības perēkli un tādā veidā izārstē pacientu.

ADATU REFLEKSOTERAPIJAS VĒSTURE

Šīs ārstniecības metodes saknes meklējamas tālā senatnē. Pēc pārbaudītiem avotiem, akupunktūra Ķīnā parādījās jau III–II gadsimtā p.m.ē. Mūsu ēras VI–XIII gadsimtā čžeņczju metodika nepārtraukti tika pilnveidota, un to aizvien plašāk pielietoja dziedniecības praksē. Šajā laikā posmā tika publicēts daudz rokasgrāmatu akupunktūras pielietošanai ginekoloģijā, ķirurģijā, pediatrijā, terapijā un otorinolaringologijā. 1026. gadā tika uzrakstīta grāmata „Bronzas cilvēka punktu atlants”, kurā tika detalizēti izklāstītas metodes iedarbības punktu atrašanai uz ķermeņa. Izcilais tā laika zinātnieks Vans Vejs uzlika uz cilvēka bronzas modeļa figūras 600 tolaik zināmos punktus. Viņš arī detalizēti aprakstīja šos punktus un fiksēja adatu duršanas efektu katrā no tiem. Punkti tika izkārtoti uz 12 līnijām (meridiāniem), kas savienoja ķermeņa perifēriju ar iekšējiem orgāniem. Čžeņczju terapijas progress turpinājās vairākus gadsimtus. Pateicoties zinātnieku pūliņiem vairāku paaudžu garumā, tika izveidotas figūras un kartes ar jau 14 līniju un 695 punktu apzīmējumiem (tieši šo punktu topogrāfiju izmanto vairums speciālistu mūsdienās).

AKUPUNKTŪRAS TEORIJA

Teoriju parādīšanās un izstrāde ķīniešu medicīnas jomā atbilst Haņu (Han) dinastijas valdīšanas laikam (aptuveni no II gs. p.m.ē. līdz II gs. m.ē.). Šajā laika posmā tika izstrādāts funkcionālais (anatomiski fizioloģiskais) modelis, kas saskaņots ar daoisma filozofijas un reliģijas koncepciju, kas balstās uz analoģijām.

Atbilstoši austrumu teorijai organisms ir pilnībā salīdzināms ar Visumu un atrodas ar to ciešā mijiedarbībā. Analogu metode ļauj izstrādāt sarežģītu un ļoti attīstītu sistēmu, kas balstīta uz duālisma principu un piecu elementu teoriju. No duālisma viedokļa pasaulē viss izpaužas divos aspektos – Iņ un Jan, kas nes sevī divējādību, nedalāmību, antagonismu (diena un nakts, silts un auksts, vīrietis un sieviete), secīgumu (piemēram, gadalaiki) un papildinājumus. Cilvēkam un dzīvniekam Iņ un Jan izpaužas gan ķermeņa rajonos, iekšējos orgānos un audos, gan arī organismā cirkulējošos elementos (enerģija un asinis). Pamatojoties uz vienkāršiem novērojumiem dabā (koks deg, gaiss ceļas, zeme paliek nekustīga, metāls rūsē, ūdens tek lejup), ķīnieši izdalīja piecas kategorijas, kas saistītas ar vienu elementu reāli eksistējošu jēdzienu veidā (krāsa, smarža/smaka, iekšējie orgāni, atveres, audi u.tml.). Galvenās organisma funkcijas nosaka divpadsmit iekšējo orgānu (ko dēvē par atverēm) aktivitāte. Sešām „pilnajām” atverēm ir nosaukums, kas attiecas uz Iņ. Tie atbild par „enerģijas” uzkrāšanos un atrodas tiešā mijiedarbībā ar pieciem elementiem. Sešas „tukšās” Jan atveres organismā izpilda pasāžas funkciju un mijiedarbojas ar Iņ orgāniem pēc līdzpakļautības principa.

No fizioloģijas viedokļa divpadsmit orgānu funkcija ir salīdzināma ar antīkās sabiedrības hierarhiju Ķīnā: sirds simbolizē imperatoru, plaušas – pirmo ministru (regulācija un izrīkošana), aknas – galveno ģenerāli (plānu izstrāde), žultspūslis – tiesu (pieņem lēmumus), liesa – pasākumu organizatoru (ceremonijas un svinības); kuņģis – noliktavas pārzini, kurš pārvalda kopīgos pārtikas krājumus, nieres – talantīgu ierēdni, kurš atbild par attīstību, urīnpūslis – vietvaldi (kurš piesaista šķidrumus, pārpalikumus u.tml.). Ķīnieši ir izstrādājuši arī korpusa „dinamisko modeli” ķermenim, kurā cirkulē enerģija un asinis. Pilna šo divu sistēmu cirkulācija skar visus ķermeņa rajonus 24 stundu laikā pa 12 meridiāniem, ko kontrolē katrs no iepriekš uzskaitītajiem orgāniem.

Ar meridiāniem saprot orgānu funkcionālās darbības enerģētiskās izpausmes. Pēc teorijas šie meridiāni izpaužas kā noteiktā virzienā vērstas spēka līnijas, kas iziet cauri organismam atbilstoši enerģētiskajam pamatciklam telpā un laikā, kas veidojas katra meridiāna interpozīcijā attiecībā pret diviem citiem meridiāniem. Katram no divpadsmit meridiāniem ir orgāna nosaukums, un katra funkcijas ir pārstāvētas organisma reģionos, kuriem tie iziet cauri.

Bez šaubām, meridiānu teorija pēc noklusējuma izriet no analoģijām: mikrosomas ir Cilvēka makrosomas daļas, ko pārstāv 360 punktu (pēc ķīniešu kalendāra) un kas ir izkārtotas visā 12 meridiānu garumā (puse no mēness cikla). Papildus šiem „galvenajiem” meridiāniem, nolūkā papildināt organisma enerģētisko shēmu cilvēka medicīnā aprakstīti arī citi formējumi (gareniskie vadi un šķērsvadi – meridiāni, ko mēdz vēl dēvēt arī par cēlvadiem). Visticamāk šie formējumi tika aprakstīti organisma klīniskā stāvokļa datu optimizācijas nolūkos gadījumos, kad organisms neiekļaujas galveno divpadsmit meridiānu teorijā. Akupunktūras punkts (vārda tiešā nozīmē) ir „aka”, proti, privileģēta vieta ādas klājumā, kas dod iespēju iedarboties uz lokālajām struktūrām, kā arī uz meridiāna, uz kura tās atrodas, ceļu un funkciju. Ievērojot minēto, slimības tiek uzskatītas par lokāliem vai ģeneralizētiem bojājumiem asiņu un enerģijas harmoniskā cirkulācijā visā meridiānu garumā.

KĀ AKUPUNKTŪRA IENĀCA EIROPĀ?

Pirmās ziņas par akupunktūru Eiropā parādījās XIII gadsimtā. Portugālis Fernans Mendišs Pintu (1618. g.) apmeklēja Japānu un kļuva pirmais, kurš apguva akupunktūru. 1671. gadā, Grenoblē jezuītu misionārs Garvjēns publicēja grāmatu „Ķīniešu medicīnas noslēpumi”. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem (XVIII – XIX gs.) šī ārstniecības metode, konkrēti Francijā, tika atzīta tikai XX gadsimtā (pēc Žorža Suljē de Moras iniciatīvas 1934. gadā). Krievija adatu refleksoterapiju pirmo reizi pielietoja Kara Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas profesors P. Čarukovskis (1828. g.), kurš fiksēja pozitīvu terapeitisko efektu reimatisma un lumboišialģijas gadījumos. Pēc tam tika izdoti A. Vioļina un V. Korsakova darbi (1901.–1903. g.). Taču intereses pastiprināšanās vilni Krievija piedzīvoja tikai 1959. gadā.

KĀ EIROPIEŠI ATKLĀJA AKUPUNKTŪRAS PUNKTUS?

Vairāki Eiropas klīnicisti, piemēram Valekss (XIX gs.), kā arī pētnieki, kas strādāja pie augsta slimnieku jūtīguma jautājumu izpētes, patstāvīgi bez kontakta ar Austrumiem aprakstīja punktus, kuriem piemīt terapeitiskais efekts (iepriekš zināmos akupunktūras punktus). Savulaik kara ārārsts Rožē pielietoja adatu duršanas metodi koliku konstatēšanai . Vienlaikus Heds, pētot iekšējo orgānu slimības, kas izpaužas ārēji, konstatēja (XIX gs. beigas) punktus uz ādas klāja, kas nosaukti viņa vārdā. Hakets un Travels, pētot somatiskas izcelsmes sāpju reakciju, aprakstīja vairākus muskuļu punktus („Triger punkti”). Stiprāk piespiežot šos punktus vai ievadot tajos fizioloģisko šķīdumu, tika novērotas nepatīkamas sajūtas „jūtīgajā zonā”, kas atrodas zināmā attālumā no tiem. Daudzi kineziterapeiti (XX gs. sākums) ir pazīstami ar viņu izstrādātajām masāžas metodēm (Kornēlija „nervu punkti”, Vetervalda „neiralģijas”, Volgera periosts, Kolroha muskulatūra utt.) Turklāt daudzi autori ir aprakstījuši analoģisku hiperjūtīguma fenomenu, ko pavada reakcija nodulārā konjunktivīta veidā, ko dēvē par „akupunktūras punkta reakciju”.